Ubuntu, Gnome, OpenOffice.org u.c. jeb mani iespaidi par atvērtā koda programmatūru

Ar šo rakstu es mēģinu uzsākt rakstu sēriju, kuros es centīšos ar jums dalīties savos iespaidos par atvērtā koda programmatūru. Šajos rakstos atspoguļosies tikai tikai mans subjektīvais viedoklis, kas radies par katru no programmām, ko esmu tikai izmēģinājis vai jau ikdienā lietoju. Bet iesākumam neliela atkāpe pagātnē…

Mandrake – pats sākums

Pašu atvērto koda programmatūru jau lietoju kādus 5..6 gadus, kopš izmēģināju Mandrake 7. Toreiz tā bija vienkārša paspēlēšanās un drīzumā par to Mandrake tika aizmirsts.

Red Hat Linux – pirmai nopietnais mēģinājums

Kādu laiku vēlāk es pamēģināju pilnībā migrēt uz Linux. Toreiz, ja nemaldos, biju mēģinājis dzīvot zem Red Hat Linux 9. Arī darbā toreiz biju uzlicis sev šo pašu vidi. Biju ilgi un cītīgi to lietojis līdz man radās nepieciešamība pēc Windows, jo man bija jātaisa mans kursa darbs un bija vajadzīgs Turbo Pascal. Vēlāk gan es savu kursa darbu biju uztaisījis iekš FreePascal, bet tomēr paliku izmantot Windows.

Fedora Core – šoreiz tikai darbā

Atgriešanās pie Linux jau Fedora Core veidolā man pirms pāris gadiem, kad man to nācās izmantot darbā, bet es pārāk par to nebēdājos. Sākumā virsu tika likts virsū Fedora Core 4. Vēlāk ar nepacietību sagaidīts Fedora Core 5. Toties interese pret Linux izzuda, kad iegādājos savu portatīvo datoru, kurš tika aktīvi izmantots darbam un uz kura, protams, bija preinstalēts Windows.

Noslēgumam jeb situācija šodien

Ja atskatās atpakaļ un tad salīdzina ar mūsdienu situāciju, tad var redzēt, ka atvērtā koda kopiena ir gājusi patiešām garu ceļu un ir sasniegusi daudz. Kā jau ir iepriekš rakstīju, šobrīd uz mana uzticamā datora dzīvojas Ubuntu. Šī sistēma tiešām ir lietotājam draudzīga. Vairs nav nepieciešamības eksperimentēt un pārkompilēt kodolu, lai piedabūtu darboties kādu iekārtu savā datorā. Vairs nav jālien nez kādos teksta failos, lai pielāgotu sistēmu savām vajadzībām.

Protams, ir arī trūkumi salīdzinājumā ar komerciālajām vidēm, bet dažos aspektos brīvā programmatūra ir gājusi tālāk. Piemēram, ja lietotājam rodas nepieciešamība pēc kādas programmas, kas vēl nav viņa datorā, viņam vienkārši ir no galvenās izvēlnes jāizvēlas Add/Remove, jāatķeksē vēlamā programma un jāapstiprina vēlamās izmaiņas. Pēc mirkļa izvēlētā programma jau ir viņa datorā. Vai jūs varat, ko tādu iedomāties iekš Windows?

Labi… Šoreiz beigšu uz šīs retoriskās nots, bet nākamreiz pastāstīšu par Compiz Fusion.

Дядя Федя jeb Fedore Core

Lūk šādu interesantu iesauku es vienreiz dzirdēju no kolēģa teiktā, un man tā ļoti iepatikās, tāpēc bieži vien šo distributīvu es saucu tieši tā. Bet ne par to ir stāsts…

Kā jau rakstīju iepriekšējā rakstiņā, tad pēc nepārāk rūpīgas atlases man vajadzēja izvēlēties kādu no trim Linux distributīviem (Fedora Core 7, Ubuntu 7.04 un openSUSE 10.2). Un kas cits man neatlika, ka ņemt un instalēt šis sistēmas uz sava datora, tas ir, virtuāliem datoriem.

Un šoreiz nedaudz par Fedora Core 7.

Par laimi man gadījās viens iso failiņš (ja tā drīkstētu teikt par failu, kura izmērs ir vairāki gigabaiti ;)) ar Fedore Core 7 instalācijas DVD attēlu, un šis fakts man ietaupīja laiku, jo man nenācās to lejuplādēt no interneta.

Instalācijas process līdz nemaņai pazīstams, jo ne jau pirmo reizi liku šo distributīvu. Tiesa gan ir šādas tādas izmaiņas – process ir kļuvis daudz draudzīgāks pret lietotāju, lai gan arī iepriekš Fedora Core uzstādīšana nebija nekāda lielā zinātne. Par pašu uzstādīšans procesu nestāstīšu, jo domāju, ka nav vērts.

Pēc instalācijas un palaišanās, var redzēt sistēma nelīdz galam ir atpazinusi virtuālā datora video sistēmu. Viss jau principā strādāja, bet ņemot vērā, ka visa padarīšana notiek uz mana Fujistu Siemens Amilo M6450G, kuram ir platekrāna monitors ar nevisai standarta izšķirtspēju 1280px*768px, man tā arī neizdevās ieskaidrot X serverim, ka es tomēr gribētu visu redzēt šajā izšķirt spējā un galu galā palikām pie kompromisa: 1164px*768px.

Sāku nedaudz likās nepatīkams fakts, ka audio sistēma netika atpazīta, un principā es jau biju gatavs to norakstīt uz virtualizācijas trūkumiem, bet pēdējā mirklī es tomēr sapratu, ka biju piemirsi pievienot šo virtuālo skaņas karti. Pie reizes pieliku arī USB kontrolieri, lai varētu ietestēt Bluetooth adapteri. Diemžēl testi ar to izgāzās, lai arī sistēma atpazina adapteri un piedāvāja palaist atbilstošas aplikācijas, tomēr šīs aplikācijas nespēja nodrošināt šīs iekārtas darbu.

Kā darba virsmas vide kā jau tas iekš Fedore Core pienākas ir Gnome. Fedore Core, protams, ir pieejamas daudzas sistēma iestatīšanas aplikācijas, ko ir sarakstījuši Red Hat izstrādātāji, un šīs aplikācijas ļauj iestatīt daudzus, jo daudzus sistēmas parametrus nemaz neatverot konsoli un nelabojot nevienu konfigurācijas teksta failu.

Protams, distributīvam ir daudz citu plusu, bet arī mīnusi. Piemēram, ievērojot stingrās atvērtā koda ideoloģijas Fedore Core pēc noklusējuma nav MP3, MPEG4 un citu multivides formātu atbalsta, kā arī šāds nav atrodams oficiālajos repozitorijos, bet tomēr šis problēma ļoti vienkārši risināma, izmantojot kādu neoficiālo repozitoriju.

Par pārējiem 2 distributīviem nākošajās reizēs.

Ceļojums Linux pasaulē

Un tā beidzot esmu sadūšojies apsēsties un uzrakstīt, ka man ir gājis pa šo nedēļu, precīzāk par saviem piedzīvojumiem Linux pasaulē.

Pirmais solis bija distributīva izvēle. Šīm nolūkam ļoti labi noderēja VMWare Server bezmaksas virtualizācijas rīks, tīri labi emulē x86 bāzētu datoru.

Instalācijai tikai izraudzīti 3 distributīvi:

  • Fedora Core 7 – tiešais Red Hat Linux bezmaksas versijas matinieks, bet Red Hat Linux man patīk jau kopš sen seniem laikiem. Kāpēc? Nejautājiet, nezinu.
  • Ubuntu 7 – mans kolēģis ļoti aktīvi reklamējis šo distributīvu un es nevarēju to nepamēģināt.
  • OpenSUSE 10.2 – arī viens no draudzīgajiem Linux distrubutīviem, ko ieteicas kāds cits Linux cienītājs.

Kā man tieši gāja un kādi bija mani iespaidi, par to nākamreiz.