Un tā… Pirms dažām dienām ir iznācis jaunais Ubuntu. Es, protams, nelēmu negaidīt un jau tajā pašā vakarā tas tika uzstādīts uz mana datora.

Instalējot Ubuntu, es sapratu ar ko ideja par apvienoto instalacijas un LiveCD disku ir tā vērtā. Tajā laikā, kamēr instalējas sistēma, var, piemēram, mierīgi pasērfot internetu.

Pats instalācijas process negāja tik gludi, cik gribētos. Pirmajā reizē ar instalatoru kaut kas atgadījās, kā rezultātā visu procedūru vajadzēja sākt no jauna. Par laimi tā nav sarežģīta, tāpēc liekas mokas nesagādāja. Ļoti patika, ka instalācijas laikā man tika piedāvāts migrēt iestatījumus no Microsoft Windows XP Home Edition, kas joprojām mājo manā datorā. Tiesa gan no tā daudz jēgas nebija, jo man tika piedāvāts kopēt tikai PostgreSQL servisa lietotāja posgres datus, mans īstais profils netika atpazīts.

Pēc instalācija, protams, nepieciešamais restarts un vilšanās. Nē… Viss, protams, uzstādījās. Tikai GRUB joprojām ir teksta režīmā. Manuprāt, tik lietotājdraudzīgā sistēma būtu jāapgādā arī tik pat lietotāja acij tīkamu ielādas menedžeri, piemēram, uzstādot Fedora, tik uzstādīts arī GRUB ar fona attēlu ar Fedora tematiku.

Pašas sistēmas ielāde norit ļoti ātri, kas, protams, ļoti priecē. GDM ekrāns – izskatā nekā jauna, un arī nevajag. ;)

Autorizējos, atkal viss bez izmaiņām, tikai Deskbar Applet ikoniņa augšējā panēlī tagad vēl rādās.

Pirmajā mirklī, protams, izjust visus jaunumus nevarēju. Vienīgais, darbojoties ar logiem un darba galdiem, varēja vērot šādus tādus Compiz Fusion efektus. Žēl, ka noklusētā konfigurācijā to ir pamaz, arī pārslēdzoties uz predefinēto konfigurāciju Extra arī neļauj redzēt neko daudz. Bet par piedzīvojumiem ar Compiz Fusion varbūt kādreiz vēlāk.

Labi… Pagaidām tas arī viss, kas man sakām jaunā Ubuntu sakarā.