Pēdējā laikā lielu ievērtību ir ieguvis Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgums, kas plašākām masām pazīstams kā ACTA (Anti-Counterfeiting Trade Agreement). Tracis patiesībā sacelts ir pamatīgs, tik pamatīgs, ka 13. februārī ir pieteikts mītiņš pie MK ēkas, lai tauta varētu izteikt savu nosodījumu valdībai, ka tika parakstīts šāds dokuments.
Tas lielu ievērību ir izpelnījies, jo it kā tas paredzot ierobežot vārda brīvību un pilnīgu kontroli par interneta lietotājiem. Kad es noskatījos kādu no šiem pret-ACTA video, es arī sarosījos un sāku “pilnā rīklē bļaut”, ka “zog manas pamattiesības”. Tiesa gan, kad izlasīju Magdas Papēdes, juristes, kas specializējas intelektuālā īpašuma jomā, komentāru par šo nolīgumu, tad nomierinājos, un pats beidzot pacentos izlasīt to nolīguma tekstu. Man, kā cilvēkam bez juridiskās izglītības, lasīt ACTA tekstu ir ļoti grūti. Vēl vairāk, ja cenšas to darīt angļu valodā. Tomēr, kā izrādās, tad ACTA teksts ir pieejams arī latviešu valodā (paldies Edmundam Sprūdžam par saiti). Vienais stulbi, ka tas ir *.doc failā, kas, cik man zināms, joprojām ir slēgts formāts.
Mani galvenie secinājumi, ka man tā arī nav sanācis atrast, jelkādas norādes uz to, ka ACTA paredz mūs visu izspiegot. Ja es kļūdos, tad droši te pat lejā, komentāros varat norādīt nolīguma pantu, ar ko ir paredzēts uzspiest interneta pakalpojuma spiedzējiem sekot katram mūsu solim. Tāpat man arī nav sanācis saprast, kā ACTA varētu ierobežot vārda brīvību, vēl jo vairāk, nolīgumā vairākkārt ir uzsverts, ka nekādi vārda brīvības ierobežojumi un privātuma pārkāpumi nav pieļaujami.
Un ja nu kādam ļoti uztrauc, ka ACTA paredz, ka interneta pakalpojuma sniedzējs būs spiests, pamatojoties uz tiesas lēmumu, izpaust pieslēguma lietotāja datus, tad man nāksies apbēdināt – tas to var izdarīt arī tagad, bet jebkādiem tur ACTA.
Runājot par lielo slepenību, kāda tapat šis nolīgums, ir jāsecina nedz jau kāda slepenība ir vainīga, bet mūsu pašu pasivitāte. Pēdējās dienās centīgi meklējo informāciju par šo nolīgumu, ir sanācis uzrakt daudz materiāla, kas ir datēts vēl pirms notikusi “lielā parakstīšana” un sākusies šī visa lielā jezga. Un pat tie video, no kā visdrīzāk ir smēlusies savas “zināšanas” par ACTA lielākā daļā bļāvēju (jā, arī es), ir tapuši vēl pirms tika pieņemta galīgā nolīguma redakcija. Un šo video un rakstu esamība tikai pierāda to, ka informācija par ACTA un tā saturu bija pieejama arī iepriekš.
Tomēr, redzot sabiedrības sašutumu, manuprāt, tagad valdībai un, principā, arī Saeimas deputātiem, pirms balsot par vai pret nolīguma ratifikāciju, vajadzētu sabiedrībai paskaidrot, kas tas ir par dokumentu, kā tas (ne)mainīs mūsu dzīves. Un ne jau ar vienu pašu premjera īsiņu interviju Latvijas Televīzijā.
Protams, ka, atskatoties uz visu šo, rodas jautājums, kāpēc tāds tracis ir sacelts. Manuprāt, pie vainas, pirmkārt, ir cilvēku lielā mīlestība pret sazvērestības teorijām. Šīs teorijas pamanās ļoti labi iedzīvoties cilvēku prātos. Otrkārt, šī teorija ir tik dzīvotspējīga, jo absolūtais vairākums ir noskatījušies tikai video YouTube, nevis vismaz mēģinājuši paši iepazīties ar ACTA tekstu. Un, treškārt (bet ne pēdējokārt), nesenā jezga ap SOPA/PIPA, ko uzkurināja Wikipedia Blackout (bija arī citi, bet pie mums, galvenokārt, pamanīja tikai to), un ir vērojama tendence pielīdzināt ACTA kā līdzvērtīgu SOPA/PIPA likumprojektiem.
Un vēl… Ar šo ierakstu es gribētu atsaukt visus savu izteikumus par ACTA, ko pamanījos izteikt Twitter pēdējās dienās. Un mana nostāja pret ACTA atkal ir nogaidoši neitrāla (nevis kategoriski pret, kā vēl pirms pāris dienām).