Otrdienas vakarā Mana Balss atbildēja Nilam Ušakovam un sabiedrībai, apliecinot to, ka tas tiešām nebija pārpratums, tik tiešām partijai ir prasīts “ziedojums” par iniciatīvas publicēšanu.

Viss būtu jauki, ja Mana Balss vienkārši atteiktu, argumentējot, ka no politiķiem iniciatīvas vairs netiek pieņemtas. Jā, mani pārliecināja, ka tas būtu saprātīgs ierobežojums, ka politiķiem, it īpaši tiem, kuru partijas pārstāvētas Saeimā, būtu liegts izmantot platformu sava tēla spodrināšanai utt.

Daudz kliedzošāks un biedējošāks ir fakts, ka Mana Balss komanda uzskata, ka tas ir pilnībā pieņemami piedāvāt politiķiem maksas pakalpojumus par “ziedojumiem”. Platforma, kas tika veidota ka daļa no pret-oligarhu kustības, sāk darboties politisko partiju stilā: vajadzīgo iniciatīvu bīdīšanu var veicināt ar ziedojumiem.

Tagad rodas jautājumi, cik tad caurskatāma ir visa Mana Balss platforma. Cik daudzas no publicētajām iniciatīvas ir šādi sponsorētas ar “ziedojumiem”? Ja šī būtu pirmā šādā veidā publicētā iniciatīva, vai pie tās parādītos piezīme, ka tās publicēšana ir apmaksāta – gluži kā tas ir ziņu portālos un preses izdevumos, kur reklāmraksti tiek atbilstoši atzīmēti?

Un tīri tāds neliels atgādinājums nodibinājumam “Sabiedrības Līdzdalības Fonds”, kam ir piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss un kas īsteno Mana Balss projektu. Sabiedriskā labuma organizācijas likuma 9. panta 1. daļa:

Ziedojums šā likuma izpratnē ir manta vai finanšu līdzekļi, kurus persona (ziedotājs) bez atlīdzības, pamatojoties uz savstarpēju vienošanos, nodod sabiedriskā labuma organizācijai tās statūtos, satversmē vai nolikumā norādīto mērķu sasniegšanai un kuriem var piemērot nodokļu atvieglojumus.

Par politiskām partijām bieži spriež arī pēc to lielajiem ziedotājiem. Kādus secinājumus varētu izdarīt par organizāciju, kā ziedotāju sarakstos būtu politiskās partijas?