Biju kopā ar sievu nelielā divu dienu ceļojumā uz Lietuvu. Un tagad ļoti gribās padalīties ar dažiem iespaidiem par šo valsti.

Ceļi

Ceļi Lietuvā nav ideāli, nez kāpēc gaidīju ideāli gludus ceļus. Izskatās, ka viņiem arī izteiktas problēmas ar pašvaldību ceļu remontiem un lūkām. Kauņā to lūku bija nežēlīgi daudz, pie tam visas pamatīgi iegrimušas. Toties Kauņā ir elektroniskie saraksti sabiedriskā transporta pieturvietās. Un lietuviešiem, vismaz Kauņā, ir ļoti specifiski rotācijas apaļi – ne vienmēr aplis ir galvenais ceļš, Kauņā ļoti daudz apļu, kuros var arī sastapt zīmi “dodiet ceļu”. Un vēl viena ļoti raksturīga iezīme – nobraukšanai no apļa ir domātas pirmās 2 joslas.

Lietuviešiem ir izteikti laba disciplīna uz ceļiem ātruma ievērošanas ziņā. Ja Latvijā, braucot ar atļauto ātrumu, tu tiec nemitīgi apdzīts un apsteigts, jo visiem kaut kur ir jāsteidzas, tad Lietuvā šāda apdzīšana ir retums, un pārsvarā tie, kas apdzen, ir ar Latvijas numuriem. Toties lietuviešiem ir cits netikums, tie nemēdz palaist gājējus, kas šķērso braucamo daļu pāri “zebrai”, tāpēc “izlaistiem” Latvijas gājējiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem uz Lietuvas pilsētu ielām.

Kauņa

Pirmās dienas mērķis bija apskatīt tirdzniecības centru Kauņā Akropolis, kas arī ar reklāmām Latvijas mēdijos aicināja apskatīt “lielāko” ledus pili Eiropā ledus pili, kā arī divas “egles” – vienu no pudelēm, otra no grāmatām. Ja nu vēl “egles” izskatījās interesanti, tad ledus pils pilnīgākā izgāšanās. Tomēr ļoti patika pats tirdzniecības centrs, kuru laikam precīzāk būtu saukt par tirdzniecības un izklaides centru, jo tur ne tikai daudz veikalu, bet arī daudz izklaižu iespēju – daudz dažādu ēstuvju, kino, boulings, video spēļu zāle un pat īsta slidotava.

Bet vislielāko sajūsmu man radīja autostāvvieta – virs katra vietas ir devējs, kas nosaka, vai vieta aizņemta, un 2 lampiņas (sarkanas – aizņemts, zaļa – brīvs), kas ļauj redzēt brīvu vietu pa gabalu. Un tas vēl nav viss, informācija no šiem devējiem tiek apkopa un pie katras stāvvietu rindas ir ekrāns ar cipariem, kas parāda cik brīvu vietu šajā rindā.

Klaipēda un Kuršu kāpa

Vakarā devāmies uz Klaipēdu, kur pārnakšņojām pie ģimenes draugiem, lai jau no paša rīta dotos uz Klaipēdas galveno apskates objektu – Lietuvas Jūras muzeju un, protams, delfināriju. Mums ļoti veiksmīgi sanāci tikt uz prāmi bez liekas gaidīšanas, bet uz Kuršu kāpas ar bezmaksas autobusu bez liekas salšanas ātri tikām no prāmja līdz muzejam. Autobuss gan laikam bija vairāk domāts darbiniekiem nevis apmeklētājiem, bet nevienam nebija pretenziju, ka mēs arī ar to braucam.

Nedz muzeja ekspozīcijā, nedz delfīnu izrādē nekas daudz nav mainījies jau 3..4 gadus (precīzi neatceros, ka iepriekšējo reizi biju tur). Toties šoreiz izdevās pavērot, ka baro pingvīnus. Muzeja darbinieks vienkārši “lādēja” zivtiņas iekšā putnos – interesants skats, kad neliela izmēra pingvīnā tiek “ielādētas” vismaz piecas zivis, kas vienā rāvienā tiek norītas.

Delfīnu izrādes laikā var redzēt ne tikai pieaugušos un jau izdresētos delfīnus, kas izpilda visus trikus, bet arī nepilnus 5 gadus vecu delfīniņu. Tiesa gan tas izrādē nepiedalās, bet tikai visu peldas pa lielo baseinu.

Un vēl neliels padoms, ja gadās ilgāk gaidīt prāmi uz Kuršu kāpas, tad iesaku pastaigāties nedaudz no prāmja piestātnes (pretējā virzienā no muzeja puses). Tur rozā ēkā ir kafejnīca, kurā ir ļoti garšīga mandeļu kūka.

Pēc atgriešanās uz Klaipēdu, nobaudījām pusdienas Čili Kaimas un devāmies atpakaļ uz Rīgu.