Pirms vairākiem mēnešiem Deniss Fedotovs bija uzrakstījis savdabīgu rakstu ar nosaukumu Obligāta lasāmviela blogotājiem. Es visdrīzāk tā arī nekad to izlasītu, ja vien šis aktuālais raksts joprojām neatrastos web.hc.lv sākumlapā.
Īsi atreferēšu, kas tajā rakstīts rakstīts (kas man palika atmiņā). Principā, Deniss ar šo rakstu ir centies pamācīt latviešu emuāru rakstītājus, kā un par ko ir jāraksta savos emuāros.
Izlasot šo rakstu, man radās vairāki jautājumi un komentāri par to, tāpēc es nolēmu publicēt savu atbildi šeit, savā lapā, nevis censties iekļauties mazajā komentāra lauciņā.
Sākumā nedaudz par jautājumiem…
1. jautājums. Kas ir Deniss Fedotovs? Godīgi teikšu pirmā dzirdēšana par šo cilvēku, lai gan viņa projektu esmu apmeklējis arī agrāk. Vai tiešām viņš ir tik autoratīva persona, ka droši var pamācīt citus, ko un kā rakstīt?
2. jautājums. Kāda starpība, ko cilvēki raksta savos emuāros? Tīmeklis ir publiska telpa, kurā katram ir tiesības darīt to, kas pašam tīk, un darīt tā, kā pats uzskata par pareizu (galvenais, lai nav pretrunā ar LR un citu valstu likumdošanu). Vai tiešām viņam kāds liek lasīt visas lapas, ka viņu tik ļoti uztrauc, ar ko tiek piedrazots .lv (un ne tikai) tīmeklis?
Un, protams, nedaudz komentāru…
Deniss savā rakstā sūdzas, ka Kaspars Foigts (laacz) sācis rakstīt vairāk par privātām lietām nekā par IT un saistītām lietām. Un? Un kāpēc Kaspars to nedrīkstētu darīt? Manuprāt, tur arī tā lapas vērtība, ka cilvēks pauž savu viedokli par notiekošo. Patīk – lasi, nepatīk – nelasi.
Un nevajag domāt, ka visi, kas raksta emuārus, vēlas ar tiem nopelnīt. Vienkārši beidzot ir pienācis tas laiks, kad katram ir iespējas izteikties un būt sadzirdētam. Ne jau kurš katrs ir pieredzējis žurnālists vai vēlas par tādu kļūt. Un šādiem cilvēkiem ir gluži vienalga, ko saka un iesaka visādi Džeikobi Nīlseni un ko vēlas lasīt Denisi Fedotovi. Viņiem pieteik ar tiem pārdesmit cilvēkiem, kas viņus lasa.
Šeit man nāk prātā manas pasniedzējas Airisas Šteinbergas, kas man vadīja psiholoģiju, vārdi:
Man pieteikt, lai auditorija būtu kaut viens cilvēks, kas mani klausās, lai man būtu vērts novadīt lekciju
Un, manuprāt, daudzi emuāri autori līdzigi var teikt par savu aizraušanos ar emuāru rakstīšanu.
Nobeigumā vēl gribētu vērst uzmanību uz blog latviskoto variantu emuāri, kurā viennozīmīgi ir saskatāma saikne ar vārdu memuāri. Parasti cilvēki memuāros raksta par savu dzīvi un saviem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Un tāpēc, manuprāt, vārds emuāri ļoti precīzi raksturo pašu emuāru saturu.
Interesants viedoklis. Bet vai tiešām manu personīgo viedokli jāuzskata kā par pamācību?
Diivaini sanaak – viens uzraxta par to, kaa buutu jaablogo, un kaa nee, un cits arii to pashu, tikai kritizeejot pirmo. Un es tagad kritizeju otro :).
Es pievienojos vispaareejam viedoklim par to, ka blogos katrs raxta ko un kaa velas. Un ja kaads savaa blogaa saka, ka kaspars tagad raxta savaadaak, tad taas ir vinja pasha domas, ko arii nav liegts publiceet. Jautaajums vai lasiitaaji piekritiis, un tas ko mainiis. Vai shis raksts ko mainiis? Vai shis komentaars ko mainiis?
deni2s: Šādu reakciju Tavs raksts izpelnījies tikai sava virsraksta dēļ, kurš visdrīzāk arī veicināja to, kas es pašu rakstu izlasīju. Man radās iespaids, ka vēlies kādu ar to pamācīt.
Artūrs: Vismaz jau tīri tehniski kaut ko jau mainīja, tīmeklī kļuva par vienu rakstu vairāk. Bet ja skatās no morālā un intelktuāla skatu punkta, tad varbūt arī nekas mainīsies, bet man kļūs nedaudz vieglāk, jo redz kārtējā mana doma veiksmīgi tika nogādāta līdz citiem. Vienkārši mani izprovocēja tas virsraksts.
Tas virsraksts vairāk bija attiecināms uz Jacob Nielsen rakstu “Write Articles, Not Blog Postings”, kurš tika pieminēts manā rakstā un saistībā ar kuru arī tapa pārējās manas pārdomas rakstā. Nebiju to domājis attiecināt uz savām pārdomām. Atvainojos, ka virsrakstu varēja uztvert maldinoši provocējoši – nākamreiz centīšos līdzīgas kļūdas nepieļaut.
Visi mēs cilvēki, un visiem mums raksturīgi kļūdīties.
Labi, tad nu tās lietas ir nedaudz skaidrākas kļūvušas.
Bet tomēr man ir cits jautājums, kāpēc ir tik ļoti jālūdzas uz to Jacob Nielsen? Vēl jo vairāk tepat, mūsu vietējā .lv tīmeklī?
Kādu laiku atpakaļ biju redzējis vienu lielusku karikatūru par šo Nielsen, bet diemžēl nesanāk tagad atrast.
Neviens jau nelūdzas. Atsaucos uz viņu, jo citādi, ja es to pateiktu saviem vārdiem, kāds teiktu: “Kas ir Deniss Fedotovs? Godīgi teikšu pirmā dzirdēšana par šo cilvēku, lai gan viņa projektu esmu apmeklējis arī agrāk. Vai tiešām viņš ir tik autoratīva persona, ka droši var pamācīt citus, ko un kā rakstīt?” ;)
Zini… Man nav ko atbildēt. Tāpēc klusēšu. :)
hmm, muuzhsenais jautaajums, kaa blogot, un kaa bloto lai citiem patiktu :) nekad nevienam neizpatiksi, man piemeeram smiekliigi liekas web.hc.lv padomi SEO jomaa (kkad sen bija kkadi raksti)… bet tas ir tikai mans viedoklis, publiski to nepaudu.. varbuut ir laiks.. :) nez..
Un ko tu ar šito gribēji pateikt? :DDD Varbūt vienkārši seko SEVIS gudri dotajam padomam ” Manuprāt, tur arī tā lapas vērtība, ka cilvēks pauž savu viedokli par notiekošo. Patīk – lasi, nepatīk – nelasi.” Klausi sevi :DDDD
Cepas te par hvz ko :DD
nombre, man atkal nožēlojama šķiet tava konservatīvā un nepamatotā nostāja. Man ir konkrēta mājaslapa, kura ir optimizēta un kuru, lielā mērā pateicoties SEO, pašlaik apmeklē ap 2000 apmeklētāju dienā (apmeklētāju skaits, protams, nepārtraukti aug). Lapas reklāmai līdz šim ir izlietoti 0 Ls. Ja tev ir ko likt pretī – lapu ar labāku apmeklējumu, ar reklāmai iztērētiem 0 Ls, kura nav SEO optimizēta, tad neturi sveci zem pūra. Ja nav, tad tavs viedoklis nav ne plika graša vērts.
Vakardien kaut kur netaa izlasiiju interesantu fraazi, taadeelj atgriezos lai to ieraxtiitu sheit: nolamaat un kritizeet blogerus – ta ir 2005. gada metode, kaadaa veidaa pieveerts citu uzmaniibu savam blogam. Spriezhot peec komentaaru skaita kaadam tas ir izdevies arii 2007. gada beigaas, ar ko arii apsveicu! :)
Arturs Mednis: Ir tāds teiciens – “vēsture greižas pa spirāli”. Un ir vēl viens – “viss jaunais ir labi aizmirstais vecais”.
Ir taads izteiciens — tu esi atbildiigs par tiem, ko esi pieradinaajis. Es pat ljoti domaaju, ka blogotajiem butu tas jaattiecina aridzan uz sevi. It ipashi tadiem, ka Foigts.
Kopš vakardienas domāju par Tavu kometāru un nekādi netiek skaidrībā… Kāds īsti būtu sakars ar pieradināšanu un blogu rakstīšanu?