Mjā… Kaut kā iepriekš nebiju ievērojis, cik gan daudz resursu prasa mācības (it īpaši ja visu laiku tas tiek apvienotas ar darbu).

Smāgakais ir pat ne tas, ka ir maz laika, ko tam visam veltīt, jo ta tā padomā, cik tad laika tika izniekots, piemēram, sēdēšanai internetā, bet gan tas psiholoģiskais slogs. Mani personīgi ļoti nomāca tā apziņa, ka man ir 3 studiju darbi, kuri un nekust ne no vietas, lai arī cik es censtos. Un tas radīja tādu emocionālu sajūtu, kad vienkārši ne tikai nomāca patiesu vēlmi, to visu sataisīt un laicīgi nodot, bet tikai sagrautas pēdējas gripasspēka paliekas.

Toties tagad, vienkārši apzinoties, ka nu atlikušos 2 studiju darbus tagad nu varēšu nodot tikai sesijā, bet līdz sesijai vēl ir pusotras nedēļas, tā kā nav pamata uztraukumam. Un ziniet? Notika brīnums… Debesis kļuvušas zilākas, domas skaidrākas un dzīves prieks atkaļ smeļas parī malām. Pat jūtami uzlabojusies produktivitāte darbā (es ceru, ka šo teikumu nelasa mana dārgā priekšniecība, kura varētu padomāt, ka pirms tam es neko nedariju).

Un pat atlika nedaudz laiciņa, lai uzrakstītu šo tekstiņu. Cerams, ka tuvākajās dienās būs nedaudz vairāk laika, ko veltīt šiem emuāriem un jums, dārgie lasītāji, jo pēdējā laikā ir atgadījies daudz kas, manuprāt, interesants un es ļoti gribētos dalīties ar saviem iepaidiem par notiekošo.