Lūk šādu interesantu iesauku es vienreiz dzirdēju no kolēģa teiktā, un man tā ļoti iepatikās, tāpēc bieži vien šo distributīvu es saucu tieši tā. Bet ne par to ir stāsts…

Kā jau rakstīju iepriekšējā rakstiņā, tad pēc nepārāk rūpīgas atlases man vajadzēja izvēlēties kādu no trim Linux distributīviem (Fedora Core 7, Ubuntu 7.04 un openSUSE 10.2). Un kas cits man neatlika, ka ņemt un instalēt šis sistēmas uz sava datora, tas ir, virtuāliem datoriem.

Un šoreiz nedaudz par Fedora Core 7.

Par laimi man gadījās viens iso failiņš (ja tā drīkstētu teikt par failu, kura izmērs ir vairāki gigabaiti ;)) ar Fedore Core 7 instalācijas DVD attēlu, un šis fakts man ietaupīja laiku, jo man nenācās to lejuplādēt no interneta.

Instalācijas process līdz nemaņai pazīstams, jo ne jau pirmo reizi liku šo distributīvu. Tiesa gan ir šādas tādas izmaiņas – process ir kļuvis daudz draudzīgāks pret lietotāju, lai gan arī iepriekš Fedora Core uzstādīšana nebija nekāda lielā zinātne. Par pašu uzstādīšans procesu nestāstīšu, jo domāju, ka nav vērts.

Pēc instalācijas un palaišanās, var redzēt sistēma nelīdz galam ir atpazinusi virtuālā datora video sistēmu. Viss jau principā strādāja, bet ņemot vērā, ka visa padarīšana notiek uz mana Fujistu Siemens Amilo M6450G, kuram ir platekrāna monitors ar nevisai standarta izšķirtspēju 1280px*768px, man tā arī neizdevās ieskaidrot X serverim, ka es tomēr gribētu visu redzēt šajā izšķirt spējā un galu galā palikām pie kompromisa: 1164px*768px.

Sāku nedaudz likās nepatīkams fakts, ka audio sistēma netika atpazīta, un principā es jau biju gatavs to norakstīt uz virtualizācijas trūkumiem, bet pēdējā mirklī es tomēr sapratu, ka biju piemirsi pievienot šo virtuālo skaņas karti. Pie reizes pieliku arī USB kontrolieri, lai varētu ietestēt Bluetooth adapteri. Diemžēl testi ar to izgāzās, lai arī sistēma atpazina adapteri un piedāvāja palaist atbilstošas aplikācijas, tomēr šīs aplikācijas nespēja nodrošināt šīs iekārtas darbu.

Kā darba virsmas vide kā jau tas iekš Fedore Core pienākas ir Gnome. Fedore Core, protams, ir pieejamas daudzas sistēma iestatīšanas aplikācijas, ko ir sarakstījuši Red Hat izstrādātāji, un šīs aplikācijas ļauj iestatīt daudzus, jo daudzus sistēmas parametrus nemaz neatverot konsoli un nelabojot nevienu konfigurācijas teksta failu.

Protams, distributīvam ir daudz citu plusu, bet arī mīnusi. Piemēram, ievērojot stingrās atvērtā koda ideoloģijas Fedore Core pēc noklusējuma nav MP3, MPEG4 un citu multivides formātu atbalsta, kā arī šāds nav atrodams oficiālajos repozitorijos, bet tomēr šis problēma ļoti vienkārši risināma, izmantojot kādu neoficiālo repozitoriju.

Par pārējiem 2 distributīviem nākošajās reizēs.