keeper.lv

Uzreiz brīdinu, ka virsraksts ir sanācis bišķi par “skaļu”, bet nu tomēr.

Parasti, man ir sanācis izvairīties no izteikti politiskām tēmām, bet šoreiz es nespēju noturēties. Politiskās apvienības Vienotība dibināšanas fakts tomēr ir gana interesants. It īpaši šogad – 10. Saeimas vēlēšanu gadā. Vienotību pamatā veido trīs politiskas partijas Jaunais Laiks, Pilsoniskā Savienība un Sabiedrība Citai Politikai. JL jau eksistē ilgāku brīdi, bet PS un SCP ir viedojušies pirms dažiem gadiem kārtējo politisko nesaskaņu rezultātā. Un ja vēl SCP vismaz veido “jaunas sejas politikā”, tad PS valdē ir gana daudz politiķu ar stāžu, no gandrīz puse (7 no 15 cilvēkiem) ir bijušie JL biedri.

Un parēķinam vēl, tad šo trīs partiju valdēs kopā ir 12 (JL) + 15 (PS) + 9 (SCP) = 36 cilvēki. Un ko šiem cilvēkiem vismaz 19 cilvēki bija vai ir JL biedri jeb vairāk nekā puse. Rodas retorisks jautājums… Toreiz nemācēja sastrādāties, vai tiešām pratīs šoreiz?

Pieņemsim, ka TV seriālu lejuplāde no torrent’iem ir zagšana. Labi, vispār tā arī ir zagšana, bet visādiem “pieņemsim”.

Vai tā joprojām ir zagšana, ja es lejuplādēju to seriālus, ko rāda pa TV kanāliem, ko es godīgi abonēju, tādā veidā maksājot TV operatoram, kas maksā TV kanālam, kas, savukārt, maksā seriāla veidotājiem?

Pēdējā laikā šī patriotisma tēma tiek “malta” samērā bieži. Vieni ar patriotismu pamato, kādēļ būtu jāmaksā nodokļi. Citiem patriotisms ir galvenais iemesls, kādēļ palikt Latvijā, nevis doties labākas dzīves meklējumos ārpus tās. Gan jau atradīsies arī kādi citi “pielietojumi” patriotismam pret savu valsti.

Tomēr es piedāvāju atteikties no šī jēdziena “patriotisms” un aizvietot to ar “lojalitāte”. Manā skatījumā, mūsdienu pasaulē, kurā plešas plašumā globalizācija, patriotisms ir novecojusi vērtība. Nav vairs nozīmes uztvert savu dzimteni, ka kaut ko īpašu tikai tāpēc, ka esi te dzimi un audzis, vai tāpēc, ka ir tavas tautas zemes. Iespējams, tādēļ, ka esmu audzis daudznacionālā vidē, manī vienkārši nav iesakņojusies īpaša vajadzība pēc nacionālās identitātes, es vienkārši nespēju to tā īsti saprast.

Es piedāvāju uztvert valstis nevis kā kaut kādas konkrētas tautas mītnes zemi, bet gan kā uzņēmumus, kas sniedz tās iedzīvotājiem noteiktus pakalpojumus. Iedzīvotāji ir vienkārši šo valstu klienti, kas tikai izmanto noteiktu pakalpojumu klāstu. Ar ko lielos vilcienos valsts atšķiras, piemēram, no mobilo sakaru operatora? Ja nepatīk valsts, kurā dzīvo, tad vienkārši jāizvēlas cita valsts, kura spēj piedāvāt kvalitatīvākus pakalpojumus par to maksu, tas ir, nodokļiem, kuras tā prasa nomaksāt.

Bet tikai nepārprotiet mani, negribu teikt, ka tagad visiem ir jākravā mantiņas un jādodas uz citām valstīm, kas spēj nodrošināt augstāku dzīves līmeni. Es gribu tikai pateikt, ka nevajag izvirzīt patriotismu kā galveno pašmērķi, kādēļ mīlēt un cīnīties par savu valsti.