Autortiesību jezga

Lai gan šķiet, ka jezga ap ACTA ir norimusi, tomēr šī epoja turpinās. Ik pa laikam ziņu virsrakstos un tvītos ACTA joprojām parādās. Tas nolīgums joprojām tiek bīdīts uz priekšu, tikai daudz klusākā gaisotnē, un tas patiesībā nemaz nav labi – mēs varam pat nepamanīt, kad tā tiek klusi pieņemt un viss.

Tiek aktīvi kultivēts viedoklis, it īpaši no politiķu un ierēdņu puses, kas ACTA dēļ nebūs nepieciešamas izmaiņas Latvijas Republikas normatīvajos aktos. Iespējams, ka tā arī ir, jo šo apstiprina arī ar politisko virtuvi nesaistīti juristi. Tomēr arī šajā pašā normatīvo aktu negrozīšanā var slēpties ļoti lielu zemūdens akmeņi.

Proti, ACTA ir starptausks līgums un, ratificējot to, tas iegūs noteicošāku nozīmi par Latvijas pašu likumiem. ACTA ratifikācijas varētu saknē nogriezt jelkādas cerības, ka, piemēram, autotiesību likums tiek pārskatīts un tiek padarīts draudzīgāks patērētājiem. Jo, manuprāt, šajā autortiesību jomā mums sastopamas nejēdzības.

Un vienu šādu nejēdzību pēdējā laikā ļoti aktīvi demonstrē LaIPA un AKKA/LAA, organizējot krustu karus pret radio klausīšanos birojos. Labi, iespējams šis piemērs neattiecas uz jomu, ko regulē ACTA, tomēr šis piemērs parāda, ka autortiesību jomā nav mums viss gluži labi sakārtots, un ir kur tiekties.

Tas nu man šķiet ir alkatības kalngals – prasīt samaksu par to, par ko jau radiostacijas ir samaksājušas. Vai tad šīs 2 organizācijas un tie autori, ko tās pārstāv, tiešām būs ieguvēji no tā, ka cilvēki izslēgs tos radioaparātus, un vairs neklausīsies radio ar visām tām reklāmām, par ko maksā reklāmdevēji, un pateicoties, kam tās radiostacijas ir spējīgas maksāt tos autoratlīdzību maksājumus?

Comments are closed.