Esmu pret to, ka Latvijā būtu ieviesta otrā, trešā, ceturtā utt. valsts valoda, lai kas tā arī būtu par valodu – krievu, zviedru, angļu vai jebkura cita. Šis ir mans personīgais viedoklis, bet es ļoti ceru, ka to atbalsta vēl daudzi.

Un es esmu pret to tiesisko nejēdzību, ko cenšas īstenot daži deputāti. Es runāju gan par tiem, kas iesniedza prasību Satversmes tiesai, gan tiem, kas piedāvā padarīt dažus Satversmes pantus negrozāmus.

Es gan neesmu nekāds jurists pēc izglītības, tikai “nieka” programmētājs ar savu matemātiski loģisko domāšanu (vismaz man gribētos domāt, ka man tāda piemīt, lai gan jāatzīst, ka brīžiem tā dod laukā savdabīgus spriedumus). Tomēr atļaušos arī es paspriedelēt par likumiem, šoreiz konkrēti par Satversmi.

Saviem spriedelējumiem iedvesmu ņemu no “Nekā Personīga” raidījuma, kas pārraidīts šī gada 15. janvārī. Necentīšos iztirzāt raidījumā redzēto, bet uzreiz ķeršos pie sava redzējuma izklāstīšanas. Satversmē ir daudz pantu, kur daudz tiek lietota maģiskā konstrukcija “ja-tad”, kam ir ļoti līdzīga nozīme, kā daudzās programmēšanas valodās sastopamajai konstrukcijai “if-then”, tāpēc tā likuma lasīšana šķiet ļoti dabiska, pēc daudziem programmēšanas gadiem, kad bieži jāsaprot, ko īsti ir sarakstījies iepriekšējais programmētājs.

Tātad sāksim ar to pašu pantu, ar ko arī principā sāka tie 187 tūkstoši balstiesīgo:

78. Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai.

Šie 187 tūkstoši, kas nav mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju, izmantoja savas tiesības un iesniedza Valsts Prezidentam labi jau zināmo Satversmes grozījumu projektu. Prezidents pildīja savu pienākumu un iesniedza tos Saeimai. Un, protams, Saeima šo projektu nepieņēma bez pārgrozījumiem. Saeima to vispār nepieņēma, kā rezultātā ir izpildīts nosacījums, kādēļ šo grozījumu projektu ir jānodod tautas nobalsošanai jeb jārīko referendums. Viss vienkārši, vairs nekādu šķēršļu, nekādu nosacījumu tautas nobalsošānas rīkošanai.

Un tīri intereses pēc izlasīsim arī 77. pantu, ko Nekā Personīga aptaujātais Valsts Prezidenta padomnieks Edgars Pastars uzskata par iespējamo glābiņu, kas ļautu liegt rīkot šo referendumu:

77. Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā.

Katram gadījumam, izlasam vēlreiz. Un tagad programmētāja, tas ir, mans šī panta interpretējums. Šim pantam būtu jelkāda nozīme tikai vienā gadījumā, ja Saeimas deputāti paši pēķšņi sadūšotos un grozītu kādu no šajā pantā minētajiem pantiem. Bet, ja Saeima neko negroza, tad jau arī šim pantam nav nekādas daļas gar to, ko vēlētāji, izmantojot 78. pantā paredzētās tiesības, cenšas grozīt, pat ja grozījumus ir paredzēt veikt 1., 2., 3., 4., 6. un/vai 77. pantā.

Vēl tajā pašā raidījumā tikai piesaukts kaut kāds Satversmes kodols. Atzīšos, ka diez ko nesapratu teoriju par šo kodolu. Vēl arī tikai piesaukts Satversmes gars. Bet nu pieņemsim, ka šis kodols un gars ir kaut kādas jaušamas vērtības, kas ir iekļautas Latvijas Republikas Satversmē, un ir šī pamatlikuma pamats. Bet kāda tam visam saistība ar latviešu valodu? Latviešu valoda kā valsts valoda tika nostiprināta Satversmē tikai 1998. gadā, nevis tālajā 1922. gadā, kad Latvijas Satversmes Sapulce pieņēma šī likuma pirmo redakciju. Tāpēc diez vai te būtu vietā piesaukt kaut kādus kodolus un garus.

Un lai arī cik man nepatiktu ideja par otru valsts valodu, tomēr es nekādi neatbalstu ieceri mēģināt apstrīdēt referenduma leģimitāti. Šis sāpīgais process ir uzsākts, un vienīgā izeja no tā ir skaidrs “nē” tautas nobalsošanā.