Nācies dzirdēt vien 2 argumentus, kādēļ būtu jāgroza Satversmes 112. pants.

• Ja izglītība tiek apmaksāta no valsts budžeta, tad tai ir jābūt tikai valsts valodā. Ja gribās mācīties svešvalodā, lai iet uz privātu skolu.
• Ja cilvēkam liktu 12 klases no vietas mācīties latviešu valodā, tad viņš vai viņa tik ātri latviešu valodu neaizmirstu un ikdienā arī runātu latviski.

Sāksim jau ar to, ka 1. arguments jau nelielā mērā konfliktē ar 2. argumentu. Ja padzīvism visus cittautiešus no valsts skolām uz privātām skolām, kur mācības notiek svešvalodā, tad kā tas uzlabos šo cilvēku latviešu valodas prasmes? Manuprāt, tas tikai radīs īgnumu viņos, jo valsts nespējot (precīzāk, negribot) nodrošināt tos ar izglītību.

1. arguments jau netur kritiku pats par sevi. Uz mirkli aizdomāsimies, kur valsts ņem naudu, lai uzturētu to pašu izglītības sistēmu? Pareizi, no nodokļiem. Un kas maksā nodokļus? Un atkal pareizi, tos maksā valsts iedzīvotāji. Un atklāšu nelielu noslēpumu, nodokļus maksā ne tikai latvieši. Tos maksā arī tie cilvēki, kuru bērniem tiek mēģināts laupīt izglītības iespējas dzimtajā valodā.

Tā vietā, lai grozītu Satversmi, labāk ir pilnveidot normatīvos aktus, kas regulē izglītības finansēšanas jautājumus. Piemēram, varētu (varbūt pat vajadzētu) ieviest kuponu/vaučeru (sauciet kā gribat) sistēmu, kad nauda patiesi seko skolēnam. Un tā, lai tā nauda seko ne tikai līdz pašvaldībai, bet līdz pašai skolai. Un lai paši iedzīvotāji vērtē, kādas skolas viņiem vajag, bet kādas jāslēdz.

Mēs gribam dzīvot demokrātiskā sabiedrībā, kur līdztiesīgums ir augstāk vērtēts par nacionālistiskām interesēm, vai arī vidē, kur katrs par sevi?