Šī ir atbilde uz Endija Lisovska pieraksti: Lielā Talka. Nepiedalīšos.

Katru rītu es noteikti pieeju un paskatos laukā pa logu. Ziemā es vēroji, cik sasniedzis. Atkušņa laikā vēroju, ka pamazām samazinās sniega kārta. Bet tagad katru rītu es redzu cik ir piemēslots tas zāles pleķītis, kas ir praktiski pie mājas, kurā es dzīvoju.

Protams, var jau klusāk vai skaļāk nolamāt tos, kas piemēsloja to šo un citus zālājus. Un var jau gudri spriedelēt par to, ka visādos uzkopšanos darbos būtu jānodarbina pašus mēslotājus. Bet tas skats paveras man nevis tiem mēslotājiem. Un tieši es gribu redzēt, ka tajā zālienā aug pavasara zāle, kā tā kļūst zaļāka, ka tuvojoties vasarai tur ziedēs pienenes un zaļo krāsu nomainīs dzeltenā.

Protams, dažs labs var turpināt skatīties uz šiem un citiem atkritumiem, kas mētājas zemē, un principa pēc gaidīt, ka kādu pieķers izmetam papīrīti zālienā un liks tam uzkopt. Un galvenais palikt pie apziņas, ka viņa principi ir un paliek nelokāmi, jo ne viņš ir mēslojis, ne viņam arī jāsakopj.

Tomēr es iešu un sakopšu to zālienu, lai pienenēm ir kur ziedēt. Tikai vēl jāizdomā, kur sadabūt grābekli, lai uzkopšanas darbi būtu efektīvāki.