Kāda nedaudz nejauka situācija, kas atgadījusies, kamēr es brauc šo otrdien uz lekciju uz savu dārgo RTU, mani ir motivējusi uzrakstīt kārtējās pārdomas par satiksmi un vadītāju pieklājību Rīgas ielās. Šo vēlmi vēl jo vairāk motivē šībrīža CSDD, ceļu policijas u.c. rīkotā un atbalstītā sociālā kampaņa Ir labi būt labam.
Šoreiz es neapspriedīšu šo kampaņu, kas man šķiet tīri simpātiski sagatavota, vai tās efektivitāti. Es šoreiz vēlētos aprunāties par kādu vienu konkrētu pieklājības principu uz ceļa, kas ir viens no tiem, ko izceļ arī šī kampaņa. Par krustojuma (ne)bloķēšanu.
Patiesībā bloķēt krustojumu nav labi ne tikai no pieklājības viedokļa, to aizliedz arī CSN 139. punkts:
139. Aizliegts iebraukt krustojumā vai brauktuvju krustošanās vietā, ja izveidojies sastrēgums, kas transportlīdzekļa vadītāju var piespiest apturēt transportlīdzekli krustojumā vai brauktuvju krustošanās vietā un traucēt braukt citiem transportlīdzekļiem.
Bet šoreiz nolikšu malā CSN un apskatīšu šo pieklājības principu tikai no morālā un emocionālā viedokļa.
Man personīgi ļoti kaitina, kad, iedegoties zaļajai gaismai, es nevaru turpināt ceļu, jo krustojumu bloķē šādi vadītāji, kas īpaši neaizdomājas par citu vadītāju interesēm. Tiesa gan, spriežot tīri pēc mana subjektīvā novērojuma, par laimi šādu vadītāju skaits samazinās un daudzi vadītāji, tomēr godīgi gaida pirms krustojuma, līdz atbrīvojas kāda vietiņa otrā galā.
Bet vēl ir kāda vadītāju grupa, kuru dēļ gribās aizmirst visus pieklājības principus. Vadītāji, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem ir gatavi izmantot, katru negodīgo iespēju kaut kur iespraukties tev priekšā, kamēr tu cītīgi centies būt labs. Un tieši ar tādiem subjektiņiem man nācās sastapties šo otrdien uz Kr. Valdemāra ielas, kad es cītīgi gaidīju iespēju šķērsot Elizabetes ielu, lai tālāk dotos uz Ķīpsalu. Brīdī, ka manā joslā atbrīvojās vieta, šie abi attapīgi vadītāji nekavējoties to aizņēma, liekot man gaidīt vēl. Šādās situācija vienkārši gribās spļaut uz to visu pieklājību, bet diemžēl esot pie stūres ir jāsavalda savas emocijas.
Kādi ir morāle šim stāstam? Morāles ir divas — nopietnā un nenopietnā.
Nenopietnā ir tā, ka man atkal vienkārši gribējās pasūdzēties par to, cik viss ir slikti.
Bet nopietnā ir tāda, ka diez vai tuvākajā laikā mēs varam sapņot par pieklājību uz ceļu, ja to motivē tikai ar sociālajām kampaņām. Vajag reālu rīcību, lai vadītājiem būtu ne tikai morāli-emocionālā motivācija, bet arī kāda pragmatiska motivācija, piemērām, nevēlēšanās saņemt sodu, bet šis variants atkal ir pārāk slidens.