Atziņas par sabiedrisko transportu

Tā nu gadījās, kas savas nemākulīgās braukšanas dēļ biju palicis bez automašīnas uz pāris nedēļām. Protams, ka šajā laikā man nekas cits neatlika, ka izmantot sabiedrisko transportu. Tā kā pēdējā gada laikā šī bija pirmā reizes, kad man bija jāpaliek bez automašīnas tik ilgi, tad man arī izdevās izbaudīt šo sabiedrisko transportu tā pamatīgāk un izvērtot to autovadītāja skata punkta.

Nezinu, ar ko lai sāk ar slikto vai labo? Sākšu laikam jau ar slikto, lai stāstam sanāk labas beigas.

Kas man nepatika

Sabiedrisko transportu pozicionē, kā galveno risinājumu sastrēgumu risinājumu mūsu un patiesībā netikai mūsu pilsētā, bet tomēr šo labā risinājuma reputāciju nedaudz pabojā vairāki ne tikai subjektīvi, bet arī objektīvi faktori.

Laiks

Un viens no tādiem faktoriem ir laiks. Diemžēl šajā laikā man ar tramvaju sanāca pabraukāties tikai 1 reizi un arī tikai 2 pieturvietas, tāpēc manā salīdzinājumā tas netiks ņemts vērā. Šajā laika posmā es bija braukājis, galvenokārt, ar trolejbusu, jo tas galvenais (pēc privātā transporta) satiksmes līdzeklis ar rajonu, kurā es dzīvoju.

Jāatzīst, ka braukšana laika ziņā trolejbuss diemžēl zaudē. Bet no manien novērojumiem, tas gan, galvenokārt, ir tieši no šī transporta gaidīšanas un no tā, ka starp pieturvietā un vajadzīgiem objektiem vēl šāds tās gabaliņš jāmēro ar kājām, jo brauciena laikā trolejbuss diezko neatpaliek no pārējā transporta, jo principā stāv jau visi vienos un tajos pašos sastrēgumos, kā arī dažviet esošās sabiedriskā transporta joslas un laipnie autovadītāji, kas palaiž sabiedrisko papriekšu (un netikai tam izbraucot no pieturvietas) dot arī šādu tādu pārsvaru par privāto. Tomēr ja ņem vērā visus faktorus kopumā diemžēl trolejbusi (man parasti sanāca braukt ar pārsēšanos) zaudē.

Tā, piemēram, no nokļūtu no mājām līdz darbam ar sabiedrisko transportu man bija nepieciešama kāda stunda, nedaudz ilgāk, bet ar automašīnu man tas parasti aizņēmu pusstundu līdz 45 minūtēm. Ar braukšanu uz universitāti ir vēl trakāk – no mājā līdz universitātei pusotra stunda, ar mašīnu var iekļauties 45 minūtēs, bet parasti aizņem kādu stundu.

Komforts

Nācās stāvēt kājās, praktiski katru rītu… Labi, labi… Es jau saprotu, ka trolejbuss nav privātais auto un sēdvietas visiem nepietiek. Patiesībā pret to stāvēšanu man nav nekādu pretenziju – braukt var. Patiesībā komforta būšana, precīzāk, nebūšana sastāv no 3 daļām.

Pirmkārt, tā ir gaidīšana pieturā. Tiesa gan nav jau tā Rīgas Satiksmes problēmu, kādi ir laikapastākļi uz ielas, kas, protams, atspoguļojas uz arī to, cik patīkami ir gaidīt to sabiedrisko transportu. Bet šo nepatīkamo faktoru varētu mazināt, mazinot, laiku, kas jāgaida. Gaidīšanas pēc būtības nav patīkama pati par sevi.

Otrkārt, tomēr tie trolejbusi varētū nedaudz siltāki. Tiesa gan, tas attiecas tikai uzvecajiem braucamajiem, jo jaunajiem nav ne vainas.

Treškārt, “siļkes mucā”. Man par laimi nav nācies izbaudīt šo efektu, kamēr vizinājos gan ar trolejbusiem, gan ar autobusiem. Tomēr esmu redzēji, ka, piemēram, pie pieturas brauc 53. maršruta autobuss, kurā vienkārši nav vietas cilvēkiem, kas to tik ļoti gaidīja. Toties ņemot vērāk ka jau pēc mirkļa pienāk jau pustukšs autobuss ar brīvām sēdvietām var secināt, ka tāda situācija radusies neregulārās satiksmes dēļ, kuru tiesa traucē jau privātais transports.

Izmaksas

Šis arī tās ļoti slidens jautājums. Rīgā esošās sistēmas, kad tiek maksāts par vienu braucienu, nefirencējot braucienus ne pēc ilguma, ne pēc attāluma. Šīs sistēma darbojas gan pozitīvi, gan negatīvi. Protams, ja ir pagarāks brauciens, tad tas noteikti atmaksājas (salīdzinājumā ar privāto transportu), ja vien laiks nespēlē būtisku lomu izmaksu aprēķinā. Toties šīs sistēma ir galīgi garām, ja, piemēram, kā tas bija parasti man, kad ir jātiek pāri tikai vienam, diviem tiltiem (brauciens no centra uz universitāti), jo tad izmaksas ar privāto automašīnu var būt sanāk un arī sanāk mazākas.
Un vēl jāņem vērā, ka privātajā mašīnā var braukt 4 vai 5 cilvēki un tajā var iekraut vairākas lielgabarīta somas (par kurām sabiedriskajā transportā ir jāmaksā dīvkāršā apmērā) un no īpaši izmaksas neaugs (salīdzinājumā ar to, ka mašīnā brauc viens cilvēks), bet diemžēl tajā pašā sabiedriskajā transporta izmaksas aug tieši proporcionāli.
Ak jā, no jaunā gada Rīgas Satiksme paceļ tarifu līdz 40 sant. par braucienu.

Kas man patika

Ir jāatzīst, nav jau tā, ka sabiedriskajam transportam nebūtu arī kādas pozitīvas īpašības.

Stāvvietas

Viena no galvenajām sabiedriskā transporta labajām īpašībām ir tas, ka nav vajadzības meklēt stāvvietu. Jo tomēr jāatzīst, ka ir reizes, kad, braucot ar savu automašīnu, viss iegūtais laiks tiek zaudēts meklējot to pašu stāvvietu, par kuru dažkārt ir arī jāmaksā.

Laiks

Patiesībā mūsu pilsēta tiek arī darīts šis tas, lai sabiedriskais transports varētu kursēt vēl nedaudz ātrāk – tiek ierīkotas sabiedriskā transporta joslas. Tas, protams, padara šo transportu pievilcīgāku. Kā arī, kā jau pieminēju augstāk, tas, ka nav jāmeklē vieta, kur novietot mašīnu, arī ir liels pluss.

Komforts

Un vēlreiz par komfortu, tikai no labās puses. Ar prieku ir jāatzīst, ka Rīgas Satiksme atjauno savu parku, kas viennozīmīgi padara tās pakalpojumu izmantošanu patīkamāku. Jau ilgāku laiku Rīgā vairs nekurše vecie Ikarus autobusi, bet jaunajos ir silti un bieži vien patīkami. Līdzīgi situācija ir arī ar trolejbusiem. Starpcitu, ja kāds nezin, tad Rīgas Satiksme ir iepirkusi vēl 150 jaunus trolejbusus, no kuriem pirmie jau sāks (ja nav sākuši) kursēt jau šomēness.

Kā arī jau pieminēju augstāk, tad man arī nebija nācies braukt pārbāztā transportā, tāpēc iespaids nav diezko sabojāts.

Izmaksas

Patiesībā, ar tām izmaksām arī nav tik traki, ja padomā. Jo, ja ir vēlme izmantot sabiedrisko transportu regulāri, tad var jau iegādāties braukšanas kartiņu, kas būtiski samazina izmaksas. Es gan atļāvos neizmantot šādu privilēģiju, jo automašīna nepavadīja servisā tik lielu laika posmu, lai braukšanas kartiņa atmaksātos.

Nobeigums

Izvērtējot šī pakalpojuma stiprās un vājās puses, es tomēr nedaudz palieku svārstoties savā attieksmē pret šo lietu. Iepriekš es biju pārliecināts privātā transporta aizstāvis, tomēr tagad, izjūtot to, ka nemaz tik slikti braukt arī ar trolejbusu, sāku izvērtēt situāciju, un iespējams, ka tuvākajā nākotnē es varētu ir aktīvāk izmantot Rīgas Satiksmes pakalpojumus. Protams, ne katru dienu, bet dienās, kad nebūs pamatotas vajadzības pēc savas māšīnas, varētu arī pavizināties ar ragaino autobusu.

Comments are closed.