Uzdeva man labu jautājumu, kādēļ ir vispār jēga rakstīt visādus atgriešanās rakstus, ja pēc tiem tik un tā neseko jauns…

Jautājums šoreiz izrādījās pat ļoti piemērots manai situācijai.

Patiesībā manā gadījumā tas rakstiņš tapa ar mērķi piesaistīt cilvēkus pie maniem emuāriem, lai nerodas iespaids, ka šeit vairs nekas netiks rakstīts. Bet tikmēr, kamēr lielākā daļa lasīs to atgriešanās rakstu, es uzrakstīšu savu jauno pārdomu gabalu. Bet kamēr es centos sadzejot, ko jaunu, tikmēr tā tēma, par ko bija paredzēts raksts, kļuva neaktuāla, kā rezultātā raksts tā arī netika pabeigts.

Bet var jau atkal kārtējo reizi uzjundīt diskusiju par tēmu, kādēļ vispār rakstīt emuārus. Protams, daļai cilvēku ir tāds darbs, citi ir šī lauciņa veterāni, un kuriem faktiski tas kļuva par dzīves stilu, bet ir taču vēl cita cilvēku grupa, pie kuras piederu arī es, kas raksta emuārus tikai savu personisku motīvu dēļ.

Un tagad, rakstot šo savu sacerējumu, es cenšos kārtējo reizi saprast, kādēļ es rakstu savus emuārus.

Pirmkārt, visdrīzāk atbildi ir meklējama manā raksturā. Man ļoti patīk būt uzmanības centrā, un emuāri arī sniedz zināmā veidā šo sajūtu, kura pastiprinās ar katru komentāru, ko atstāj, kāds apmeklētājs.

Un otrkārt, šādas publicitātes veids ļauj dalīties savos novērojumos, pārdomās un viedoklī ar citiem cilvēkiem daudz plašākā apmērā nekā ja es apspriestu šos jautājumu, piemēram, tikai ar kolēģiem.