Pārdomas vēlā nakts stundā

Nolēmu atļauties savā blogā nedaudz pārdomu un filosofijas.

Es beidzot esmu sapratis, kāpēc man ir vajadzīgs blogs. Protams, ka viens no iemesliem ir tas, ka man ir vēlme būt ievērotam, un blogs patiesībā nav slikts variants, kā pievērst sev uzmanību. Tomēr ir vēl kāds cits iemesls.

Skolas laikā man kā visiem skolēniem lika rakstīt sacerējumus jeb domrakstus. Tolaik, tie man ļoti nepatika, jo man reti kad izdevās saņemt sakarīgu atzīmi par saturu.

Tomēr jau tehnikuma gados, es pamazām sāku iemīlēt šo nodarbi – domrakstu rakstīšanu. Lai gan jāatzīstas, ka arī tehnikumā manas atzīmes par domrakstiem nebija tās labākas. Tikai šajā laikā jau skaidrs kļuva, kur īsti ir problēma – man bija grūtu iesāk rakstīt, bet vēl grūtāk bija skaisti un sakarīgi nobeigt savu domu, iekļaujot šauros laika rāmjos, ko noteica stundu sākumu un beigu zvani.

Tagad man skola un tehnikums ir aiz muguras (šoruden uzsāku studijas RTU). Un tagad beidzot esmu sapratis, ka man nežēlīgi patīk rakstīt šos sacerējums. It īpaši, ja iespēja uzrakstīt, kaut ko par brīvi izvēlētu tēmu kā, piemēram, šis rakstiņš.

Un, lūk, šeit arī atklājas tā bloga īstā burvība – es varu netraucēts rakstīt par jebko (nu labi, gandrīz par jebko), kas vien ienāk prātā. Un mani vairs nekas neierobežo.

Tiesa gan, ja atskatās uz maniem iepriekšējiem rakstiem, tad diezvai tur būs saredzama šī mana vēlme rakstīt, daudz rakstīt. Es biju centies pieturēties pie kaut kādas noteiktas tematikas.

Tomēr tagad esmu nolēmis aizmirst šo noteikto tematiku un raktīt pa to, kas mani reāli uztrauc vai vismaz neliek mieru. Tagad es rakstīšu ne tāpēc, lai kādam būtu mani interesanti (un varbūt pat lietderīgi) lasīt, bet tāpēc, ka es vēlos rakstīt.

Domājams, ka šonakt pārdomu būs gana, jo tomēr no rīta ir agri jācēļas (vismaz centīšos agri piecelties), tāpēc vien ir jādodas uz gultu, cerot, ka aizmigšana būs ātra.

Comments are closed.