Pāris dienas atpakaļ ar diviem saviem amata brāļiem apspriedu dažus latviešu valodas jautājumus.
Tika izrunātas tēmas par valodas stilu, par jaunajiem terminiem, kas nu ļoti uzjautrina lielāko daļu latviski runājošo cilvēku, un par itāļu un itāliešu valodu (nelielu diskusiju par to lasiet šeit).
Es necentīšos atstāstīt to sarunu saturu, jo tam nav būtiska nozīmes. Abās sarunās ar sarunu biedriem nonācām pie secināju, ka pēc būtības valoda ir tas, ko lieto tauta, nevis tas, ko nosaka kaut kāda komisija vai aģentūra. Un iespējams, ka lielākā daļu arī piekritīs šim apgalvojumam.
Tomēr pēc neilgām pārdomām, es nolēmu mainīt savu viedokli, kuru arī vēlos šeit izteikt.
Jā! Protams, valoda ir tas, ko savā starpā lieto cilvēki. Tomēr brīžiem šajā valodā tiek ievazāti visādi jaunvārdi, slenga vārdi un dažādi angliciski un rusicismi, kā arī citas izcelsmes vārdi (ja vien tos pār tādiem var nosaukt). Ja katrs cilvēks sāks runāt, lietojot savu īpašo vārdu krājumu, un lietot tādu valodas stilu, kas nav saprotams citiem, tad šīs vienotās valodas nozīme zudīs, jo katrs sāks veidot savu valodu. Lūk, šeit arī parādās šo visu komisiju un aģentūru nozīme – veidot vienotu standartu vienotai valodai, lai visiem tā būtu saprotama, un lai arī turpmāk mēs varētu saprast viens otru.